Tās vienmēr seko manām domām.
Es baidos, kad esi kaut ko sācis,
Kur nebūs vietas manai lomai.
Es baidos aizmirst tavas lūpas
Un smaržu tavu palaist vējā.
Es uztraucos vai labi guli,
Kad manos sapņos redzu tevi.
Es baidos sajust tavas sāpes.
Tās plēš no jauna manas rētas.
Es baidos tavu roku palaist vaļā,
Un saspiežu to stiprāk, cik ir spēka
P.S. думаю не стоит пояснять, почему стихотворение не на моём родном языке, и как мне вообще удалось его сочинить. чувства, они ведь на то и чувства, что не поддаются объяснению, а вдохновение приходит и уходит.
Всегда Ваша, Я.
Комментариев нет:
Отправить комментарий